Viss sākās ar videozvanu. Viens no maniem tuvākajiem draugiem, Azizs, bija pārcēlies uz Austrāliju — astoņu laika joslu attālumā. Mums bija rituāls: tiklīdz izdevās sazvanīties, mēs runājām. Un katru reizi viņš ēda. Kādu vakaru es smejoties pajautāju: "Vai tu zvani tikai tāpēc, lai parādītu man savu ēdienu?"
Viņš pasmaidīja. Tad viņš pateica ko tādu, ko nespēju aizmirst: "Man nepatīk ēst vienam. Es negribu šo laiku pavadīt, ritinot ekrānu — labāk to dalīšu ar kādu."
Pēc tam es to vairs nespēju neredzēt. Mans draugs vakariņoja ar telefonu, kas atbalstīts pret glāzi, — valstī, kurā viņš turklāt meklēja darbu un nepazina nevienu cilvēku, kas varētu atvērt viņam durvis. Ne kontaktu, ne ieteikumu, ne jausmas, kā tur vispār notiek pieņemšana darbā. Viņam netrūka talanta. Viņam trūka tīkla. Tukšais krēsls pie viņa galda un klusums viņa pastkastē bija viena un tā pati problēma.
Es palūdzu Azizam atrast tam lietotni — kaut ko, kas vienkārši nosēdinātu pie viņa galda citu cilvēku. Jo viena īsta saruna ar īsto cilvēku varēja mainīt visu: iespēju, iepazīšanos, draugu. Bija lietotnes ēdiena pasūtīšanai, randiņiem, visam — izņemot sabiedrību. Viņš nevienu neatrada. Tāpēc es to uzbūvēju pats. Tā piedzima Dinnect.
Tad atklājās lielākā patiesība. Galdi, pie kuriem cilvēki dala ēdienu, ir tie paši galdi, pie kuriem tiek prezentētas idejas, atrasts darbs un dzimst partnerības. Kopīga maltīte nekad nav bijusi tikai par ēdienu — tas ir cilvēces senākais tīklošanās rīks. Dinnect izauga no šīs patiesības: veids, kā dibinātāji, investori, darba meklētāji un profesionāļi atrod cits citu — pusdienās, pie kafijas, īstajā dzīvē.
Savā būtībā Dinnect joprojām ir solījums Azizam — un ikvienam, kurš kaut kur sāk no jauna, skatoties uz tukšu krēslu un klusu pastkasti: nevienam nevajadzētu ēst vienam. Un nevienam nevajadzētu būvēt savu nākotni vienam.
Tīklošanās bez aukstajām ziņām. Jauns veids, kā iepazīt cilvēkus, mācīties no viņiem, smieties kopā ar viņiem. Katra maltīte ir iespēja, kas gaida savu brīdi.
Reālās Dzīves Tīklošanās Vienkāršota.
